Ūdeņi

Latvijā ir plašas iespējas pavadīt brīvo laiku dabā un ļoti daudzi cilvēki šo piedāvājumu labprāt izmanto, atpūšoties no ikdienas stresa, pilsētas trokšņiem un putekļiem kādas ūdenstilpes tuvumā. Visu Latvijas ūdenstilpju kopējā platība ir 1550 km2 jeb 2,4% no valsts teritorijas. Jūras piekrastes garums ir apmēram 500 km. Pavisam Latvijā ir aptuveni 12 400 upju ar kopējo garumu 38 000 kilometru, tiesa, tikai 17 no tām ir garākas par 100 km. Savukārt ezeri un mākslīgās ūdenskrātuves, ieskaitot dīķus, aizņem 1,7% no mūsu valsts teritorijas – to skaitā 3052 ūdenstilpes ir lielākas par 1 ha.

Zivis

Latvijas jūras piekrastē un iekšējos ūdeņos ir sastopama 101 zivju (tai skaitā arī apaļmutnieku – nēģu) suga no 35 dzimtām. 68 sugām Latvijas teritorijas ūdenstilpes ir to izplatības pamatareāls, pārējās ir aklimatizējušās pagājušajā gadsimtā vai arī laiku pa laikam ieceļo jūras piekrastē kā maldu viesi. Starp vietējām zivju sugām ir gan pavisam nelielas zivis, kuras makšķernieki izmanto kā ēsmas zivtiņas (piemēram, ausleja, vīķe, grundulis), gan arī lielas zivis, kuras makšķerniekiem ir iekārojams guvums (piemēram, lasis, taimiņš, sams, arī līdaka, zandarts un karpa). Latvijas iekšējo ūdeņu zivsaimnieciskā produktivitāte mūsu klimatiskajiem apstākļiem ir samērā augsta un gada laikā viens hektārs ūdenstilpes platības spēj dot līdz pat 20-50 kg zivju kopējās masas pieauguma. Protams, jāņem vērā ūdenstilpes morfoloģija, zivju barības bāze, dažāda tipa piesārņojums un antropogēnā slodze, ko rada zvejnieki un makšķernieki, kā arī maluzvejnieku kaitīgā ietekme.

Makšķerēšana

Ieskatoties makšķernieku veikalos, pārsteidz makšķerēšanas inventāra daudzveidība un dažādo rīku ražotāju izdoma. Tāpēc nākas atzīt, ka, paaugstinoties makšķerēšanas rīku efektivitātei, arvien spēcīgāk tiek ietekmēti un skaitliski samazinās makšķernieku vairāk pieprasīto vērtīgo zivju krājumi. Šajā sakarā, lai nepieļautu zivju resursu strauju sarukšanu, ir svarīgi pielietot makšķerēšanas intensitāti regulējošus pasākumus, tai skaitā ar makšķerēšanas noteikumiem saprātīgi ierobežot makšķernieka diennakts lomu, kā arī noteikt, ar kādiem rīkiem un paņēmieniem drīkst makšķerēt. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai zivju pietiktu visiem un tās varētu ķert ilglaicīgi. Pēc Latvijas zivsaimniecības pētniecības institūtā (tagad – valsts aģentūra „Latvijas Zivju resursu aģentūra”) 2000.-2001.g. veiktās makšķernieku aptaujas datu analīzes var secināt, ka katrs makšķernieks gadā noķer ap 50 kg zivju, bet, pārrēķinot uz visu Latvijas makšķernieku skaitu (90-100 tūkstošiem), izrādās, ka gada laikā Latvijas iekšējos ūdeņos tiek nomakšķerētas 4500-5000 tonnas zivju. Makšķernieku visbiežāk iegūstamo sugu zivis ir līdakas, asari, raudas, plauži, mazākos daudzumos – līņi, karpas, karūsas, strauta foreles, sami. Salīdzinot ar iekšējo ūdeņu zvejnieku tā paša laika posma nozvejas statistiku (nozvejas no 400-600 tonnām), var nonākt pie secinājuma, ka tieši makšķernieki mūsdienās visbūtiskāk ietekmē zivju resursus Latvijā. Tiesa, šodien makšķerēšana vairs nav tikai vienkāršs zivju ieguves veids, bet ir daudzi makšķernieki, kuri visas noķertās zivis atlaiž brīvībā, iepriekš tikai nofotografējot trofejas. Daudziem jau tas ir zināms, kā arī vienkārši aritmētiski aprēķini apliecina, ka ekonomiski izdevīgāk zivis ir nopirkt veikalā... Starp citu, arī makšķernieku aptaujas dati liecina, ka vidēji gada laikā makšķerējot Latvijā tiek iztērēti finanšu līdzekļi 5 miljonu latu apmērā, kurus diezin vai atsver noķerto zivju vērtība.